Dalies, , Google Plus, Pinterest,

Drukāt

Posted in:

“Cilvēki turpināja kliegt, bet vadītājs neapstājās!” Šokējošs stāsts par piedzīvoto Rīgas sabiedriskajā transportā

Vai līdzjūtība un cilvēcība ir zudusi?

Ar šokējošu stāstu par vienaldzību sociālajā tīklā “Facebook” dalījās kāds vīrietis. “Viens no tiem dzīves momentiem, kad tu saproti, ka spēka pielietošana nav risinājums, tai pat laikā citu alternatīvu arī nav,” raksta vīrietis.

“Braucu 16. trolejbusā, zīmīgi!!! pieturvietā “Slimnīca Linezers” uz soliņa, kurš atrodas metrus 5 no braucamās daļas, kur piestāj trolejbuss, sēž večuks – pēc skata uz gadiem 80+, ar milzīgām brillēm, pieņemu, ka slikti redz. Viņam blakus suns. Večuks mēģina saskatīt, kas rakstīts uz trolejbusa, jo šajā pieturā piestāj gan tas 16. , kurš iet uz Šmerli, gan tas, kurš uz Pļavniekiem. Vecītis sāk kustēties uz durvju pusi, suns iešmauc trolejbusā, bet vadītājs nepagaida un vecītim priekšā aizveras durvis, trolejbuss turpina braukt. Vairāki cilvēki, ieskaitot vīrieti, kurš atrodas tieši blakus vadītājam, kliedz, lai apstājas. Vadītājs turpina braukt, lai arī tur jāveic apgriešanās manevrs un viņš tāpat tur apstājas.

Cilvēki turpina kliegt, vadītājs braukt, nākamajā pieturā bez ierunām vadītājs atver durvis un suns izlec laukā… Man trūka vārdu un ideju ko darīt – galvā bija tikai viens variants – aiziet un izvilkt vadītāju ārā no kabīnes un nelaist atpakaļ, kamēr viņš nenoķer suni, par ko gan noteikti nāktos skaidroties ar policiju…

Ar suni kopā gan izkāpa kundze, kas teicās to nogādāt pie saimnieka – pietura savus 100m atpakaļ, nav tālu. Izkāpu nākamajā pieturā, skatos suns jau skrien pārī Brīvības un Džutas ielas krustojumam…, pa to laiku ar vienu roku mēģinu piesaukt izbijušos suni un eju uz tuvāko krāsu veikalu pajautāt vai viņiem nav kaut kāda aukla, ar otru zvanu Rīgas satiksmei par šo visu pastāstīt.

Auklas nav, izeju ārā un suns arī vairs nav tuvumā, jo drīzāk es viņam sekoju, nevis otrādāk… Pa to laiku man Rīgas satiksmes darbiniece paziņo, ka viņa borta nr. pierakstīja, atbildīgajiem dienestiem paziņoja un suni savāks, man atzvanīs, kad tas notiks.

Žēl tik, ka viņa:

1. nenoprecizēja, kur es pašlaik atrodos, tikai to, kurā pieturā šis viss sākās;
2. kāds izskatījas saimnieks;
3. kāds izskatījas suns.

Vienkārši gribējās kliegt – cilvēki, kas ar jums notiek?! Viens suni bez pavadas vadā, otrs uzņemas atbildību viņi nogādāt pie saimnieka, bet to neizdara, trešais laipni tevi nomētā ar standarfrāzēm pa telefonu, neizņemoties nekādu atbildību?!

Aizskrēju mājās, uzvilku slidas ar naivu cerību izbraukt pa Teikas apkaimi un atrast gan saimnieku gan suni, bet beigās nekā, ne no suņa vēst, ne saimnieks vairs bija atrodams tuvākajās 4 pieturās, kuras apbraukāju… Bet Rīgas satiksme, lai piedod man visi “normālie” darbinieki, ir viens idiotu inkubators. Nav kā saka pirmā reize, bet jo tālāk, jo trakāk. Gribētos pajautāt, ar ko suns atšķiras no bērna un, ja nē, vai tāda pati darbība būtu atļauta, ja večuka un suņa vietā būtu māte ar bērnu un ratiņiem?

Labi, ka lai “balsotu” par pakalpojumu sniegšanu, nav jāgaida oktroba sestdiena – biļetens jeb nauda tepat kabatā. Šomēness Rīgas satiksme manu “balsi” nesaņems.”

Viens no tiem dzīves momentiem, kad tu saproti, ka spēka pielietošana nav risinājums, tai pat laikā citu alternatīvu arī…

Posted by Edgars Šerstkins on Ceturtdiena, 2018. gada 6. septembris


1,000 skatījumi

Un Tavas domas par šo?