Latvijā nav skaidras un uz darba tirgus vajadzībām balstītas pieejas ārvalstu darbaspēka piesaistei. Nav noteikts, kādās nozarēs un profesijās, kādā apjomā un no kurām valstīm nepieciešams piesaistīt ārvalstu darbaspēku, kā arī nav izveidoti mehānismi šādas politikas īstenošanai. Turklāt darba atļauju saņemšanas process ir ilgs, grūti prognozējams un administratīvi nesamērīgs, bet kontroles mehānismi ne vienmēr nodrošina, ka piešķirtās darba atļaujas izmanto paredzētajam mērķim.
Šajā Valsts kontroles lietderības revīzijā vērtējām ārvalstu darbaspēka piesaistes atbilstību Latvijas darba tirgus vajadzībām un darba atļauju iegūšanas sistēmas efektivitāti. Cik efektīvi iestādes kontrolē uzturēšanās nosacījumu ievērošanu pēc ieceļošanas Latvijā un novērš legālās migrācijas pārvēršanos nelegālajā, plašāk vērtēsim nākamajā revīzijā.
“Latvijai trūkst skaidras, uz darba tirgus vajadzībām, datiem un riskiem balstītas ārvalstu darbaspēka politikas, un šo trūkumu mēģinām kompensēt ar sarežģītām procedūrām, kas vienlaikus apgrūtina vajadzīgā darbaspēka piesaisti un rada nevēlamus stimulus. Ja Latvijas darba atļauju sistēma kļūst nepievilcīga, darba devēji var izvēlēties trešo valstu pilsoņus norīkot uz Latviju no citām ES dalībvalstīm. Šādu norīkojumu skaits gada laikā pieaudzis par aptuveni 92 %. Ārvalstu darbaspēks Latvijā tādējādi nepazūd. Mainās tā piesaistes modelis, un Latvijas budžets negūst darbaspēka nodokļu ieņēmumus,” uzsver Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins.
Nav skaidri noteikts, kādu ārvalstu darbaspēku Latvija vēlas piesaistīt
Ekonomikas ministrijas prognozes liecina, ka līdz 2040. gadam darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā varētu sarukt par aptuveni 9,4 %. Vienlaikus iespējas būtiski palielināt vietējā darbaspēka piedāvājumu būs ierobežotas. Gada sākumā uz nodarbinātības pamata Latvijā uzturējās 15 177 trešo valstu pilsoņi jeb 16 % no visiem trešo valstu pilsoņiem ar tiesībām strādāt Latvijā. Tomēr valstij nav skaidrs, kādās nozarēs, profesijās un apjomā ārvalstu darbaspēks Latvijai būs vajadzīgs. Nav arī izveidoti mehānismi mērķtiecīgai darbaspēka piesaistei no konkrētām valstīm, piemēram, divpusēji migrācijas līgumi, mērķvalstu programmas vai vienkāršotas procedūras noteiktu valstu pilsoņiem. Rezultātā ārvalstu darbaspēka plūsmu galvenokārt nosaka darba devēju individuālais pieprasījums, nevis koordinēta valsts politika.
Lai gan politikas plānošanas dokumentos uzsvars likts uz augstas kvalifikācijas speciālistu piesaisti, no 2024. gada sākuma līdz 2025. gada vidum tikai 14 % darba atļauju izsniegtas augstas kvalifikācijas profesijās. 57 % darba atļauju piešķirtas vidējas kvalifikācijas profesijās un 29 % zemas kvalifikācijas profesijās. Turklāt aptuveni 40 % no visām darba atļaujām izsniegtas kravas automobiļu un vilcējautomobiļu vadītājiem. Tas liecina, ka faktiskās darbaspēka vajadzības ir daudz plašākas par politikas dokumentos noteikto.
Darba atļauju iegūšana prasa vairākus mēnešus
Revīzijā secināts, ka darba atļauju iegūšanas process darba devējiem un ārvalstu darbiniekiem ir ilgs un grūti prognozējams. Lai gan normatīvajos aktos noteiktie lēmumu pieņemšanas termiņi nav būtiski garāki kā citās Eiropas Savienības valstīs, kopējo procesu būtiski pagarina dažādi starpposmi, kuru ilgumu sistemātiski nepārvalda un neuzrauga. Darba vīzas iegūšana aizņem aptuveni trīs mēnešus, savukārt darba uzturēšanās atļaujas iegūšana, ja pieteikums iesniegts ārpus Latvijas, vidēji ilgst sešus mēnešus. Būtiska ietekme uz termiņiem ir Latvijas pārstāvniecību ārvalstīs kapacitātei, dokumentu iesniegšanas pieraksta pieejamībai un dokumentu aprites ātrumam.
Būtiska problēma ir arī atkārtota vienu un to pašu dokumentu un datu iesniegšana dažādām iestādēm. Lai gan lēmumu pieņemšanā iesaistītas vairākas institūcijas, tām nav pieejams pilns iepriekš iesniegto dokumentu un veikto pārbaužu kopums, tādēļ dažkārt vienus un tos pašus apstākļus nākas vērtēt atkārtoti. Tas rada papildu administratīvo slogu gan darba devējiem un ārvalstu darbiniekiem, gan pašām valsts iestādēm.
Vajag mērķētākus, nevis sarežģītākus risinājumus
No 2025. gada 1. janvāra ieviestais Nodarbinātības valsts aģentūras atzinums ārzemnieka piesaistei darba atļaujas iegūšanas procesu pagarina aptuveni par divām nedēļām, taču ar vietējo darbaspēku aizpildīti tikai 2,8 % vakanču, kurām šāds atzinums pieprasīts. Tāpēc būtu vērtējami mērķētāki un administratīvi mazāk apgrūtinoši risinājumi, piemēram, atbrīvot no darba tirgus testa noteiktas profesijas vai nozares, kuros ir darbaspēka trūkums.
Revīzijā secināts, ka sezonas darbinieku piesaistes nosacījumi ne vienmēr atbilst faktiskajām nozaru vajadzībām. Latvijā sezonas darba vīzu var izsniegt uz laiku līdz sešiem mēnešiem, lai gan Eiropas Savienības regulējums pieļauj sezonas darbinieku uzturēšanos līdz deviņiem mēnešiem jebkurā 12 mēnešu periodā. Lauksaimniecībā un kūdras ieguvē pieprasījums pēc sezonas darbiniekiem bieži ir ilgāks par Latvijā noteiktajiem sešiem mēnešiem. Tāpat nav vienkāršotas kārtības jau pārbaudītu sezonas darbinieku atkārtotai nodarbināšanai vai darba devēja maiņai sezonas laikā – šādos gadījumos process jāsāk no jauna.
Arī sezonas laukstrādnieku nodokļu režīms vairs neatbilst situācijai nozarē. Kopš tā ieviešanas 2014. gadā darba samaksa ir būtiski pieaugusi, taču maksimālais 3000 eiro ienākumu slieksnis nav pārskatīts. Rezultātā darba devēji biežāk ir motivēti sezonas laikā piesaistīt jaunus darbiniekus, nevis turpināt nodarbināt jau esošos, taču tas palielina administratīvo slogu gan uzņēmējiem, gan valsts pārvaldei.
Papildu administratīvo slogu rada arī darba uzturēšanās atļauju regulējums. Revidējamā periodā darba devējiem, ārzemniekiem un valsts iestādēm ik gadu bija atkārtoti jāveic vairākas procedūras, lai reģistrētu līdz pieciem gadiem izsniegtu darba uzturēšanās atļauju. Tas nozīmēja no jauna noformēt izsaukumu, maksāt valsts nodevas, iesniegt apdrošināšanas polises kopiju, pārbaudīt nodokļu samaksu, nodot biometrijas datus un saņemt jaunu uzturēšanās atļaujas karti.
Jaunajā Imigrācijas likumprojektā šo ikgadējo reģistrāciju paredzēts aizstāt ar darba uzturēšanās atļaujas termiņa saīsināšanu no pieciem gadiem līdz vienam. Izmaiņas pamatotas ar nepieciešamību regulāri pārbaudīt nodokļu samaksu, tomēr šāda pieeja saglabā administratīvo slogu un nav pārliecības, ka tā efektīvāk mazinās migrācijas riskus. Šādu ikgadēju procedūru varētu aizstāt ar vienkāršāku risinājumu. Piemēram, informāciju par nodokļu samaksu Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde varētu iegūt tieši no Valsts ieņēmumu dienesta datubāzēm, neiesaistot darba devējus un ārzemniekus atkārtotā administratīvā procesā.
Sarežģīti nosacījumi var mudināt izvēlēties citus darbaspēka piesaistes modeļus
Valsts kontrole arī secinājusi, ka sarežģīts darba atļauju process, tostarp atsevišķi nesamērīgi un nepamatoti nosacījumi, var mudināt darba devējus izvēlēties citus darbaspēka piesaistes modeļus. Uz Latviju no citām Eiropas Savienības valstīm norīkoto trešo valstu pilsoņu skaits viena gada laikā pieaudzis no 972 līdz 1863 personām. Jo vairāk ārvalstu darbaspēka piesaiste pāriet uz citiem Eiropas Savienības regulētiem modeļiem, jo mazāka kļūst Latvijas darba atļauju sistēmas praktiskā nozīme un valsts iespējas ietekmēt ārvalstu darbaspēka piesaisti. Turklāt revidentu aplēses liecina, ka šādu īstermiņa norīkojumu dēļ Latvijas budžets 2025. gadā potenciāli nav guvis aptuveni piecus miljonus eiro darbaspēka nodokļu ieņēmumos.
Nepilnīga kontrole rada risku darba atļauju izmantošanai neatbilstoši to mērķim
Revīzijā konstatēti gadījumi, kuros darba uzturēšanās atļauja, iespējams, izmantota kā vienkāršāks ceļš uzturēšanās tiesību iegūšanai. Pārbaudot 60 darba uzturēšanās atļauju lietas, 12 gadījumos konstatēts, ka ārzemnieks caur sev vai saistītām personām piederošu uzņēmumu Latvijā uzaicinājis darbā sevi vai ģimenes locekļus. Identificēti 160 uzņēmumi, kuros trešo valstu pilsonis vienlaikus ir uzņēmuma patiesais labuma guvējs un nodarbinātais. No tiem 101 uzņēmumā maksāja tikai darbaspēka nodokļus, bet 50 uzņēmumos patiesais labuma guvējs bija arī vienīgais darbinieks.
Lai gan Eiropas Savienības regulējums pieļauj dalībvalstīm noteikt nogaidīšanas termiņu līdz diviem gadiem pirms ģimenes apvienošanās, Latvijā ģimenes locekļi ārvalstniekam var pievienoties uzreiz pēc darba uzturēšanās atļaujas piešķiršanas. Tas nozīmē, ka uzturēšanās tiesības ģimenes locekļiem piešķir, vēl pirms ir pārliecība par personas nodarbinātības un uzturēšanās stabilitāti Latvijā.
Nozīmīgu lomu risku identificēšanā līdz šim spēlējušas intervijas Latvijas vēstniecībās. Revīzijas izlasē 48 % darba vīzu un 44 % darba uzturēšanās atļauju atteikumu pamatā bijusi tieši intervijās iegūtā informācija. Tajās atklājās neatbilstības starp dokumentos norādīto un personas faktiskajām zināšanām par plānoto darbu vai uzturēšanos Latvijā. Interviju retāka izmantošana pēc Migrācijas portāla ieviešanas var vājināt pieteikumu patiesā mērķa izvērtēšanu.
Vienlaikus valsts nepietiekami izmanto tās rīcībā jau esošos datus, lai pārliecinātos, ka ārvalstnieks pēc darba atļaujas saņemšanas patiešām uzsācis darbu pie uzaicinātāja. Revīzijas izlasē pārbaudītajos uzņēmumos 18 % gadījumu pēc darba atļaujas izsniegšanas darba attiecības nebija reģistrētas. Savukārt 61 % gadījumu, kad darba attiecības jau bija beigušās, darba atļauja mēneša laikā nebija anulēta.
939 skatījumi