Valsts kontrole izteikusi iebildumus pret Ministru kabineta noteikumu projektu, kura mērķis ir ieviest revīzijā sniegto ieteikumu – ierobežot visu izglītības iestāžu internātu un dienesta viesnīcu darbību un sakārtot šo sistēmu bērnu labākajās interesēs. Piedāvātais noteikumu projekts pēc būtības tikai nostiprina līdzšinējo praksi, nevis risina revīzijā konstatētās problēmas – tas neparedz bērnu dzīvošanu internātos tikai kā izņēmuma risinājumu un nenosaka vienotas prasības bērnu dzīves apstākļiem un aprūpei.
“Ilgstoša dzīvošana internātā ir pretrunā ar bērna tiesībām uzaugt ģimenē, kas ir svarīgi bērna pilnvērtīgai attīstībai. Internātu sistēma, kas Latvijā izveidojusies vēsturiski un tādējādi šķietami kļuvusi par normu, ir pieaugušo aizbildinājums, kas dod iespēju problēmu, kuras dēļ bērns nonāk šādā situācijā, nerisināt pēc būtības,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
Valsts kontrole pirms pieciem gadiem publiskoja sistēmiskas revīzijas rezultātus speciālās izglītības jomā, tostarp saistībā ar internātiem kā slēptajiem bērnunamiem. Revīzijas secinājumi bija skaudri. Trūkumi konstatēti ne tikai elementārās lietās kā, piemēram, patērētais laiks bērna izglītībai būtisku lēmumu pieņemšanā, fiziskā piekļuve lēmumu pieņemšanas vietām, bērnam svarīgākās informācijas mērķtiecīga apkopošana un izmantošana, bet arī nopietnākos jautājumos – joprojām eksistē internāti ar nepiemērotiem sadzīves apstākļiem, kas bērnus nošķir no ģimeniskas vides un sabiedrības kopumā.
Revīzijas laikā internāti pastāvēja gandrīz desmitajā daļā Latvijas izglītības iestāžu. Tajos kopā bija reģistrēti 4062 bērni, no kuriem 3415 apguva kādu no speciālās izglītības programmām. Turklāt katrs desmitais no šiem 3415 bērniem ar speciālajām vajadzībām bija bērndārznieks. Izlases kārtībā vērtējot konkrētu bērnu lietas, 75 % gadījumu revidenti konstatēja, ka dzīvošana internātā nebija pamatota ne ar attālumu, ne ar citiem objektīviem apstākļiem, kuru dēļ bērnam ik dienas nav iespējas atgriezties savā dzīvesvietā.
Revidentu vērtējumā, dzīvošana internātā var būt izņēmuma gadījums – tikai tad, ja bērnam nav citas iespējas apgūt nepieciešamo izglītību. Savukārt, ja dzīvošana internātā ir vienīgais risinājums, bērnam šajās “institucionalizētajās mājās” jānodrošina mūsdienu izpratnei atbilstoši cilvēcīgi sadzīves apstākļi, tiesības uz atpūtu un privātumu, kā arī iespēja apgūt sadzīves prasmes (gatavot ēdienu, mazgāt veļu u. t. t.), kam būtu jābūt, ja bērnam pēc mācībām būtu iespēja atgriezties īstās mājās. Tāpēc internāta pakalpojumam, tāpat kā jebkuram sociālajam pakalpojumam ar izmitināšanu, ir jābūt regulētam ar normatīvajiem aktiem, nosakot ne tikai minimālās higiēnas prasības, bet arī prasības, kādi sadzīves apstākļi, pakalpojuma saturs un personāls ir jānodrošina katrai izglītojamo vecuma grupai.
Pirmkārt, noteikumu projekts būtiski nemaina esošo praksi ar dzīvošanu internātā attaisnot pašvaldības nespēju vai pat nevēlēšanos nodrošināt regulārus skolēnu pārvadājumus uz speciālās izglītības iestādēm. Proti, transports uz vispārējās izglītības iestādēm lielākoties tiek nodrošināts katru darba dienu, bet uz speciālās izglītības iestādēm – tikai pirmdienās un piektdienās. Noteikumu projekts pat tieši nosaka, ka transporta nepieejamība ir viens no gadījumiem, kad to var aizstāt ar internāta pakalpojumu.
Otrkārt, noteikumu projekts neierobežo gadījumus, kad ar dzīvošanu internātā tiek risinātas ģimeņu sociālās problēmas (piemēram, nespēja nodrošināt bērna aprūpi vai pieskatīšanu darba grafika dēļ, nelabvēlīgi ģimenes sociālie apstākļi, daudz ārpusģimenes aprūpes bērnu, kam tikai “skaitās”, ka ir aizbildnis vai audžuģimene). Tās ir jārisina ar ģimenes asistenta palīdzību, citiem sociālajiem pakalpojumiem vai sociālo palīdzību. Turklāt Valsts kontroles revīzijas apliecina, ka pašvaldību prakse bērnu tiesību jomā ļoti atšķiras un ne vienmēr ir efektīva. Tādēļ valsts līmenī ir jānosaka gan vienoti internāta pakalpojuma pieļaujamības kritēriji, gan konkrēta atbildīgā pašvaldības institūcija, kas ne tikai formāli akceptē vecāku izteikto vēlmi, bet arī kritiski iedziļinās ģimenes situācijā un kurai ir pieejami tam nepieciešamie dati.
Treškārt, noteikumu projekts aizvien nereglamentē ne pakalpojuma saturu un sadzīves apstākļus, ne atbildīgā personāla sastāvu un pienākumus. Lai gan Izglītības likumā ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt šīs prasības, noteikumu projekts šo uzdevumu pārdeleģē pašām izglītības iestādēm un to vadītājiem. Šāds risinājums nerada šķēršļus turpināt līdzšinējo praksi, kurā revīzijas laikā konstatēti būtiski bērnu tiesību pārkāpumi.
Piemēram, piecos revīzijā apmeklētajos internātos vienā telpā dzīvoja līdz pat 17 dažāda vecuma bērniem ar speciālām vajadzībām; internātā bērns varēja iekļūt tikai uz gulēšanas laiku, līdz ar to viņam nebija iespējas savās “institucionālajās mājās” pēc mācību stundām atpūsties un brīvi pavadīt laiku; iespēja skatīties TV vispār bija “jānopelna”; internātos nebija pietiekams tualešu skaits, tās bija arī neapkurināmas, savukārt dzīvojamās telpas kurināja ar sapelējušu malku; bērniem nebija iespējas pilnvērtīgi un brīvi izmantot dušas telpas, jo uz to apmeklēšanu iepriekš bija jāpiesakās pie medmāsas, vai tās bija pieejamas reizi nedēļā “pēc saraksta”.
924 skatījumi

