Sabiedrībā neizpratni izraisījusi ziņa, ka bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) piekritusi kandidēt maijā beigās gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, neraugoties uz to, ka viņas ģimenē aug četri bērni, kuriem ikdienā nepieciešama mātes uzmanība, vēsta žurnāls “Vakara ziņas”.
Kā zināms, Reizniece-Ozola būs ZZS saraksta līdere maija beigās gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas nozīmē, ka pozitīva vēlēšanu rezultāta iznākumā, politiķe turpinās darboties Briselē. Šāds paziņojums satraucis “Vakara ziņu” lasītājus, kuriem nav saprotams, kā māte karjeras dēļ var atstāt savus bērnus novārtā. Turklāt, kā zināms, viens no politiķes bērniem ir pirmsskolas vecumā.
Pazīstamā psiholoģe Aina Poiša skaidro, ka nekāds amats nedod indulgenci atteikties no vecāku klātbūtnes bērnam. “Ja cilvēku prioritātes ir materiālās intereses un savas ērtības, tas ir egoistisks atskaites punkts, nevis mazliet piepūlēties, lai nodrošinātu, ka ģimene ir kopā, lai bērniem nav pamestības sajūta. Bērns jau, protams, izdzīvos, bet, kad tas bērns izaugs, vecākiem būs jākonstatē, ka savā starpā viņi ir sveši cilvēki. Tas ir skumjš stāsts. Saikne vienkārši zūd, ja nav pieredzes, kā uzturēt saikni. Kā no tevis var prasīt, lai tu kādu mīlētu? Neapskaužami, ka šie bērnībā pamestie bērni, pieaugot un veidojot attiecības, var tikai prasīt. Kaut dziļi sirdī viņi ilgojas pēc siltuma, tiek ieņemta aizsardzības poza un ir grūtības uzticēties citiem. Tas ir ļoti sarežģīts modelis,” norāda psiholoģe.
Pēc viņas sacītā, mammai būt klāt ikdienā savam bērnam nozīmē kopā izdzīvot pirmās bērna veiksmes un neveiksmes. “Kad izaudz par veselīgu personību, tu vari šo pamatu nodot tālāk. Ja tev ir svētdienas mamma, vai tētis, gribi vai negribi, bet zemapziņā ierakstās šāds attiecību modelis. Bērns nav ērtība. Viņam ir savas vajadzības, kas ir vecāku atbildība. Un te nav runas par materiālām lietām, aksesuāriem vai superskolām, bet par vecāku klātbūtni, kas ir mūsu sabiedrības vājā vieta,” uzskata Poiša, uzsverot, ka “ģimene ir drošības bāzes pamats”.
Turklāt, ne visi bērni, piemēram, 16 gadu vecumā jūtas stabili un neatkarīgi. “Nekas nevar aizvainot mammu un tēti. Ja ir runa par to, ka mums ir jākalpo apstākļiem, tad – vai šie apstākļi ir spēcīgāki par cilvēku atbildību laist pasaulē bērnus?” retoriski vaicā psiholoģe.
Nav īsti saprotams, kādu piemēru politiķe rāda sabiedrībai, atstājot nepilngadīgus bērnus bez mammas aprūpes un gādības. Vai tiešām amats Briselē ir svarīgāks par iespēju redzēt, kā uzaug bērni?
Foto: F64
3,033 skatījumi